man liekas, ka skrienot iesildisies citi kāju muskuļi

Normāla iesildīšanās ir 25-40 minūtes. Pa to laiku var arī paspēt pabraukt nost no sacensību centra. Vēlams tikai to sildīšanās vietu nostāk neaizvilkt par tālu, bet riņķot pa kādu aplīti. Kapēc? Pēdējā brīža tehnikas problēmais, mīkstais piemēram. Paspēsi salabot, nenokavēsi startu.

No ripināšanās tiesam nebūs jēga. Vismaz 30 min no mazas slodzītes līdz ritīgiem sviedriem. 10 min pirms starta atpūsties padzerties.

Nu vo - kā uz taisnes, asfalta var dabūt riktīgus sviedrus? Tad tev kā velna plēstam jānesās ir vai jāmeklē kāds vietējs kalniņš kurā tad 10x jābrauc augšā lejā? A pirms sačiem arī negribas itkā tērēt spēkus, kas finišā var tev atmaksāties...
A paskrienot kaut vai pa taisnu gabalu sviedrs izsitīsies gana ātri. Man tas kautkā liekas daudz energoefektīvāk...

Nez ko Ansis par to iekomentēs...

P.S. Jā atzīšos, sildīšanās uz tieši velo man baigi nepatīk. Citos sporta veidos to itkā daru aktīvi un cītīgi (jo izpildāmie vingrinājumi ir vismaz daudzveidīgi), bet uz velo nepatīk, sēdi un monotoni mīņā, bez azarta bez kā...

Last edited by KKTK (31.08.2007 14:43:23)

Tur es piekrītu ka pirms ITT ir jādabū augšā darba temperatūra, kautvai piemēram vienā no pēdējām 10km ITT es 15sekundēs uzcēlu no nulles līdz 45km/h

Šis jautājums ir ticis cilāts arī triatlona treniņu forumos. KKTK un Kaspars pareizi raksta - iesilt vajag efektīvi, bet LV to bojā ilgā nīkšana starta koridorī.

Ja MTB mačos grib uzreiz no starta braukt ātri, efektīva iesildīšanās ir vajadzīga. Šai lietā labi der arī daži vieglatlētikas iesildīšanās vingrinājumi: kāju izšūpošana, kāju muskuļu pastiepšana, muguras locīšana, dzirnaviņas vingrinājumi pleciem. Ja gribas vēl ko vairāk, tad 60 m atkārtoti skrējieni ar asiem palēcieniem, lai pieradinātu iekšējos orgānus kratīšanai. Pulsa paraustīšanai jau ir faktiski vienalga, vai kaut ko intensīvi padara paskrienot vai uz velo. Bet tāds puslīdz nopietns iesildīšanās skrējiens neattaisnojas - tomēr citas muskuļu grupas un cita kāju darbības tehnika. Pamata iesildīšanās vingrinājumu (10+ min) vajag veikt konkrētajā disciplīnā. Ja starta tusa vietā tam nav apstākļu (bet parasti jau atrod, kur pabraukāt) , tad jāmeklē rullīši...
Lēna pabraukāšana nekādā gadījumā nav pilnvērtīga iesildīšanās. Tik vien kā pieradināt dibenu pie sēdekļa un pārbaudīt, vai ritenim viss ir kārtībā.

Bez muskuļu iesildīšanas ne mazāk svarīgi ir panākt ka plaušas darbojas ar pilnu jaudu un man šo procesu izdodas panākt ar 5-6 spēcīgiem kāpinājumiem katrs ap 1min. anairobās zonas apkārtnē. Pēc tam ir tāda patīkama fiziska sajūta un liekas plaušas kļuvušas 2x lielākas. Ideālā gadījumā šā tipa iesildīšanos veikt ap ~5 min pirms starta, lai startā varētu strādāt tuvu 100%. Iesildīties ātrāk kā 30min pirms starta manuprāt nav īpaši lietderīgi.

Nu ja, citādi nokraties lejā pa pirmo bedraino nobraucienu un jūti, ka no tā vēderā tāda riebīga sajūta paliek.
Varbūt pareizāk nevis "pieradināt kratīšanai", bet ievingrināt vēdera muskuļus, lai tie pareizi slāpētu kratīšanos.
Vieglatlētiem ir vingrinājums paskriet, liekot uz priekšu pilnīgi taisnas kājas, t.i., necik neieliecot tās celī. Sanāk asi atsitieni no zemes, kas liek nospriegot vēdera muskuļus un ievingrina to, par ko šeit iet runa.

nu nezinu gan ...
Anša pieminētais vingrojums bija mana ikdiena 5 gadus kamēr trenējos orientēšanos.
Un atļaušos apgalvot ka riebīgu sajūtu vēderā izraisa drīzāk nepareizs uzturs pirms starta un neiroloģiskais aspekts.
Vingorjums ir vairāk muskuļu stiepšanai nekā vēdera spriegošanai

citējot cello - LAI NU KĀ BET JAUTRĪBA BIJA.

Iesildīšanās mērķi varētu pa lielam sadalīt divās daļās 1) organisma vispārējo funkciju sagatavošana gaidāmajam darbam 2) to org.sistēmu aktivizēšana, kas specifiski vajadzīgas gaidāmajam darbam. Kas attiecas uz 1) sadaļu - sirds, asinsvadu sistēma, elpošanas sist, tad manuprāt nav izšķiroši vai iesisldīšanās notiek uz velo vai skrienot. Svarīgi, ka tā notiek atbilsošu laiku un intensitātē. Kas attiecas uz 2), tad neapšaubāmi labākais priekš velo būtu iesildīties uz velo. Ja pārzin biomehāniku, tad arī spec.sist. (lasi muskuļu) iesildīšanai var izmantot kādus vingr.attiecīgajām muskl grupām. Ja pēc būtības ir skaidrs iesildīšanās mēŗķis, tad jau var individuāli piemeklēt sev piemērotāko un patīkamāko veidu, kā to sasniegt.

nu tā iekšējo orgānu kratīšanas slāpēšana man liekas kkas pilnīgi čau.
nu nav nekas tur jāiesilda, jāiekustina.
iekšējie orgāni kā bijuši tā palisk savā svietās un šķidrais nepiemetīsies.
jā reizēm sametās zarnas....bet ta sparasti notiek tādos triecienos, ka cilvēks ir kirdik. bonusā nāk arī liesas plīsums un atsistas nieres

"iekšējie orgāni kā bijuši tā palisk savā svietās un šķidrais nepiemetīsies."

Tie kratās, ne tik daudz, lai samestos, bet tomēr pietiekami daudz, it sevišķi jau saturs kuņģī, lai dažiem tas sagādātu problēmas.
Kad Haile Gebrasalassi skrēja savu pirmo nopietno maratonu (tas laikam bija Londonas 2004.g.), pēc 35. km viņam sākās iekšējo orgānu problēmas, ap 39. km viņš apvēmās. Vispār maratonā pie beigām ir vēmuši daudzi pasaules klases sportisti, pēc finiša vēl vairāk. Svarīgi atzīmēt, ka tādas klases sportisti bija ēduši un dzēruši pareizi!
Un nav jāskrien noteikti maratons, dažs labs LV stadiona skrējējs krosa čempionātā arī mēdz finišēt vēderu saķēris.
Šo kaiti ārstē ar pareiziem vingrinājumiem.

mī un žē...
vemj dēļ slodzes, kuru attiecīgā momentā organisms vnk netur.
normāls sportists savu organismu var nodzīt līdz nieru mazspējai.
nupat man rodas šaubas par Tavu sajēgu vispār.

Vispār jau vingrojumi pirms slodzes, ja to dara regulāri mobilizē organismu un šis saprot, ka nu būs smagi.
tāpat, kā duša vai zobu beršana vakarā - organisms saprot, ka tagad būs miegs.

Bet kā jau teicu, ja profesionāsl sportist vemj, 99%, ka viņš vnk ir pārmocijis organismu.

2 pret 1 nav godīgi

run iet par to ka caurejai vai vemāsanai nav liela sakara ar vingorjumu kuru minēja ansis.
es pat teiktu nekāda sakara nav.