neticu, ka kāds pēc šī topika lasītā bremzēs savādāk- kur nu vēl stresa situācijā. Jābremzē tā lai nepārveļas pāri sturei un nesabloķētu ratus!:)

Kā krist, kad jākrīt?

ir gadījies strauji nobremzēt ar seju pret zemi, citiem neiesaku

Kā krist, kad jākrīt?

Ja vadās pēc apollo rakstiem, tad kritiena laikā vajag paspēt piedzerties un nokrītot būs mazāk traumu, jo ķermenis būs atslābināts

Last edited by kaska (18.04.2015 12:51:14)

Vai tad tas viss vē nav atkarīgs, ar kādām bemzēm - nu DB vai V?
Es arī tādā gadījumā sevi pieskaitu pie nemākuļiem sievišķiem, bet nu stresa situācijās (tāpat kā visās pārējās) bremzēju ar abām bremzēm (parastās V) - ķip pulsējoši - nospiežot un atlaižot, utt., bet regulējot bremzes lielākoties čekoju, lai priekšējā nav pārāk asāka par aizmugurējo (jo pretējā variantā esmu arī lidojusi pāri stūrei un izbaudījusi citus jaukus krišanas veidus).
Personīgi es šobrīd uz ielas cenšos darīt visu, lai nebūtu strauji jābremzē - laicīgi cenšos paredzēt satiksmes situācijas un cītīgi ievērot kuru tur CSN punktu, kas paredz, ka katrā sadursmē, kur kāds velo nepalaiž, vainīgs ir arī pats velo. Bet nu cik ielas satiksmē sanācis, ka tiešām kaut kas nesas virsū un tūlīt ņems uz kapota, vai arī tūlīt lidošu sānā vai spārnā kādam autiņam, vienmēr ir līdzējis vienlaikus bremzēt un raut kkur stūri prom (te arī lieliski noder tas, ka prieksējās bremzes nav pārāk asas, jo ar asām sabloķētu riteni un kkur raujot stūri visticamāk kristu). Tā izgriešana līdzi tiem, kuri nogriež ceļu vai bez 1m taranē, ir tiešām vairākas reizes reāli glābusi no slimnīcas, jo ar ~30km/h braucot  tāpat nebūtu 1m apstājusies nekur nelidojot un/vai neieskrienot autiņā.

Neesmu pārliecināts, ka to var kaut kā īpaši iemācīties nop foruma ieteikumiem.
Cik atceros pēdējās reizes, kad bija patiešām nepieciešama strauja bremzēšana, to darīju ar abām bremzēm uzreiz sabloķējot ratus un jau saprotot, ka tāpat notrieks skatījos, kur gulties, krist vai pie kā pieķerties. Nav laika domāt vai imitēt ABS. Cēsu ielā notrieca auto, pārlidoju pār kapotu, MTB riepā bremzējot caurumi nebija, bet 8nieks gan tāds ka negāja cauri dakšai. Lubānas ielas stāvlaukumā bija slidens apledojis ceļš un bremzēšana sanāca slīdot, kur pats apzināti uzgūlos vilcēja degvielas bākām, lai nesaspiestu sadursmē kāju. Vēl esmu dažas reizes piedzīvojis, ka strauji atvērtas auto durvis pašas nobremzē
Tur kur vienkārši vajag starujāk nobremzēt vairāk izmantojam taču priekšējās un daļēji aizmugurējās, tā lai nesabloķējas rati.
https://janheine.wordpress.com/2013/08/ … a-bicycle/

Last edited by Kalvis99 (20.04.2015 09:56:41)

Neesmu pārliecināts, ka to var kaut kā īpaši iemācīties nop foruma ieteikumiem.
Cik atceros pēdējās reizes, kad bija patiešām nepieciešama strauja bremzēšana, to darīju ar abām bremzēm uzreiz sabloķējot ratus un jau saprotot, ka tāpat notrieks skatījos, kur gulties, krist vai pie kā pieķerties. Nav laika domāt vai imitēt ABS. Cēsu ielā notrieca auto, pārlidoju pār kapotu, MTB riepā bremzējot caurumi nebija, bet 8nieks gan tāds ka negāja cauri dakšai. Lubānas ielas stāvlaukumā bija slidens apledojis ceļš un bremzēšana sanāca slīdot, kur pats apzināti uzgūlos vilcēja degvielas bākām, lai nesaspiestu sadursmē kāju. Vēl esmu dažas reizes piedzīvojis, ka strauji atvērtas auto durvis pašas nobremzē
Tur kur vienkārši vajag starujāk nobremzēt vairāk izmantojam taču priekšējās un daļēji aizmugurējās, tā lai nesabloķējas rati.
https://janheine.wordpress.com/2013/08/ … a-bicycle/

Nu i stāsti kā ar traumām ? Cik bieži brauc,  kā pats raksturotu savu stilu ?

Traumas ir, ieskaitot abu elkoņu lūzumu krītot uz ielas. Braucu samērā bieži, cauru gadu ~5000 km sezonā. Esmu bailīgs (nekādā gadījumā agresīvs), neapdzenu īpaši, nebraucu starp joslām un piebremzēju pirms katriem vārtiņiem un izbrauktuvēm. Manuprāt pat mana sieva pilsētā brauc drošāk.

Nav jau tik traki tajā Rīgā, bet jāuzmanās ir. Vislabāk pa pilsētu ir braukt ar domu, ka tu esi neredzams, un visi pārējie var izpildīt kādu totālu stulbu manevru.
gar stāvošu auto durvīm nelidot, pa ietvi 10-15km/h un vietās, kur ir potenciāla avārijas iespēja turēt rokas uz bremžu rokturiem un koncentrēties...

Kalvi - nu tad es sāku domāt, ka man vēl tā karma tad nemaz nav TIK slikta. Nobraucu gadā ar velo 8000 - 12000km, bet šitādi trakumi nav bijuši, kaut braucu ij starp joslām, ij viskautkur. Ar auto sadurties sanāca divreiz - vienreiz aizķēra autobuss (tur bremzēt nebija īsti kur), otrreiz - pasen jau viena sieviete griežoties uz pagalmu nogrieza ceļu - toreiz paguvu bik piebremzēt daļēji izgriezt līdzi - tāpēc trāpīju šamai drusku labajā spārnā un tiku cauri ar vieglu kritienu un ceļa nobrāzumu - ja būtu prosta likusi pa mēmajiem - būtu ietesusi sānā (ar krietni smagākām sekām).
A nu vienreiz pati uzskrēju autiņam virsū - bet nu tur pašai vnk vajadzēja bik mierīgāk nesties.
Arī tie gadījumi, kad kāds gandrīz nones - nu nav tas TIK bieži. Piem., 2013.gada vasarā man tādi "gandrīz"keisiņi bija teju katru dienu, kamēr visus pārējos gadus - nezinu - reizi cikturmēešos vai reize sezonā. Tā kā es teiktu tiešām - karma vai kas tamlīdzīgs. 2013.gadā tiešām sāka šķist, ka esmu kļuvusi pilnīgi neredzama uz ielas.
Tā kā nav TIK traki. Pilnībā piekrītu teiktajam par koncentrēšanos un braukšanu it kā būtu neredzams - nekādas blakus lietas - tās var atstāt nezinu - ripinoties pa kādu Dieva aizmirstu šoseju vai ietvi - uz ielas satiskmē IR jākoncentrējas (tad arī reakcija ir ātrāka, nevis sanāk, ka bezmaz nepamanīji, kas vispār notiek, un kurā brīdī jābremzē bija, kā jau esi uz kapota ), jācenšas laikus pamanīt, kur jāpārkārtojas tālāk no malas (un stāvošo auto durvīm), plus vēl pēd. gadu laikā esmu ievērojusi, ka intensīva kreiso (un dažreiz arī labo) signālu rādīšana ar roku tiešām labāk palīdz saprasties ar auto šoferiem uz ielas un viņi tiešām ir gatavi vairāk/biežāk palaist, piebremzēt, atstāt vietu bedru apbraukšanai, utt., jo redz, ka es taisos izbraukt vairāk pa kreisi uz brauktuves, nekā vnk uzskatot, ka "auto šoferim jau pēc mana ķermeņa un velo stāvokļa jāsaprot, ko es taisos darīt".