Diez vai. Bērniem līdz noteiktam vecumam viss liekas ultra-mega-svarīgi (ne tikai izcīnītā vieta velo sacensībās, bet katrs sīkums). Un vecāki to bieži vien aizmirst (ka paši tādi bijuši).

Tā kā šogad nav atsevišķas tēmas bērnu braucieniem, tad rakstu šeit. Riekstukalna posmā sanāca no malas pavērot bērnu startus. Tā kā tur nepiedalījās manējie, tad varēju vēsu prātu pavērot notiekošo
Mīļie organizatori, liels paldies, ka šādus braucienus rīkojat, ļoti forši, ka par to nav jāmaksā. Tomēr varbūt ir vērts pievērst uzmanību dažām lietām, lai mazajiem braucējiem tas brauciens būtu drošāks un patīkamāks.
* Lielāko bērnu starta vieta bija ne visai labi izplānota, jo, neskatoties uz Raimonda vairākkārtējiem brīdinājumiem, ka priekšā ir šaurāks un lai neiebrauc malā, daļa tur sagāzās pirmajos metros. Foršāk būtu starta vietu ierīkot tikpat platu kā uzreiz sekojošo trasi. Tajā pašā braucienā daži finišētāji bija nesaprašanā, kur jābrauc. Jo startēja no viena punkta, jāfinišē bija taisnes galā. Saucu no malas, ka jābrauc līdz galam, bet būtu derējis kāds tiesnesis, ja nu skatītāji nereaģē.
** Mazāko bērnu trase izskatījās pagalam neveiksmīga, jo daudzie 180 grādu pagriezieni smiltīs daļai bērnu izvērtās par krišanu teju katrā pagriezienā. 4-5 gadnieku grupā jo īpaši, laikam braukt iemaņas nav tik labas, trase bija arī šaura. Turklāt uz zemes nospraustais marķējums tādam ķiparam ir ne visai labi uztverams.  Maziņie ar līdzvsarniekiem gan tika galā samērā labi. Varbūt nākamreiz ir vērts nomarķēt kādu vieglāk uztveramu trasi - apli vai ko tādu? Pērn pa zāli likās forši, nebija tik asu pagriezienu, arī Cēsīs bija ļoti labi pārdomāta trase.

Kā jau sākumā teicu, šo nevajag uztvert kā pārmetumu vai tamlīdzīgi. Vienkārši vecāka skatījums no malas uz notiekošo 

Kad izdosies saskaitīt, tad droši vien būs, kad kaut kas nobruks - nu tad nebūs.