Tā kā mani bērni šajā pasākumā piedalās pirmo gadu, tad nē, neko ievērojis neesmu, jo iepriekš nepievērsu uzmanību ar bērniem saistītajām aktivitātēm.
Pilnībā piekrītu, ka būtu jauki, ja vismaz sacensību dienā piesakoties un saņemot ēšanas talonus, dāmas varētu precīzi pateikt, cik liels aplis un cik daudz katram ir jābrauc. Īsti nesaprotu, kāpēc šī informācija nav pieejama laicīgi, jo nevar taču būt, ka to izdomā svētdienas rītā. Ja viss ir kārtībā un uz gonku ierodas laicīgi, tad trasi ar bērnu kopā var apskatīt piecu minūšu laikā.
Vairāk es biju pārsteigts par to, ka maziem bērniem tiek piemeklētas riepas! a) tāpēc, ka man tas šķiet visnotaļ dārgi gādāt dažādus riepu komplektus max 10 minūšu braucienam b) tie ir tikai bērni, kuriem ir šķiet max 10 gadi. Viņam taču ir jāgūst prieks no braukšanas nevis jāstreso par to, vai tiks attaisnotas fātera cerības par konkrētām vietām.
Ja sīkais ir ar krampi un brauks pa pirmo, tad brauks neatkarīgi no tā vai viņam ir sliki vai semisliki. Foto finišu neesmu pamanījis nevienā no vecuma grupām. Tiem lielākajiem kā labākie atraujas, tā arī aizbrauc un apdzīšanas manevru ir ļoti maz. Un, ja kādai famīlijai ir gan šosejnieks, gan mtb, gan sazin vēl kas, tad tas ir jauki, bet gonka saucas mtb. Nav aizliegts mīt ar šosejnieku, bet tad lai arī puika mācās močīt pa granti. Gan jau drīz startēs Ķekavas maratonā, tad pieredze noderēs.

Kas, Tu gribi teikt, ka bērni necīnās, nesacenšās par vietām? Kurš gan negūst prieku un gandarījumu par labi izcīnītu vietu, vai tas ir liels vai mazs. Pat daudzi tautas braucienā gūst gandarījumu, ka ir izdevies uzlabot savu vietu, kaut tā būtu 500-tā jeb 700-tā.
Tad jau bērniem vispār kāda jēga no sacensībām, ja tās rada un uzdzen, tikai un vienīgi, stresu...

Kas, Tu gribi teikt, ka bērni necīnās, nesacenšās par vietām? Kurš gan negūst prieku un gandarījumu par labi izcīnītu vietu, vai tas ir liels vai mazs. Pat daudzi tautas braucienā gūst gandarījumu, ka ir izdevies uzlabot savu vietu, kaut tā būtu 500-tā jeb 700-tā.
Tad jau bērniem vispār kāda jēga no sacensībām, ja tās rada un uzdzen, tikai un vienīgi, stresu...

Viņi sacenšas. Bet lielā mērā tāpēc, ka mēs - pieaugušie - viņiem to liekam. Un stresu viņiem radām mēs. Bērniem pašiem parasti nav stresa par šokolādainu balles kleitu. Post padomju pasaules daļā tiek izcīnīti valstu čempionu tituli jau pirmklasniekiem un tad, kad šie čempioni ir nonākuši līdz vidusskolai, viņiem mājās vairs nav vietas starp kausiem un medaļām. un vairumā gadījumu tur neatrodas arī motivācija cīņām situācijā, kad visiem āpstākļi (muskuļi, tehnika, treniņos pavadītās stundas utt) sāk izlīdzināties, proti, kā tad tā - visu laiku visus vinnēju uz vienas kājas un te pekšņi man ir smagāk jātrenējas!?

Piemēram, lielākajā daļā Eiropas bērnu futbolā neskaita rezultātu, nepiešķir čempiona nosaukumus, spēles nav 11:11 un šīs lietas parādās tikai no padsmit gadu vecuma. Mums ir gan čempioni, gan rezultāti, gan 11:11 jau pirmklasniekiem. Sekas - pēc pāris gadu muļļāšanās, kāds vispār nav dabūjis pieskarties bumbai, kāds visu laiku ir zaudējis ar 0:8 un cits atkal ir bijis diametrāli pretējā situācijā. Kurš no viņiem būtu labāks futbolists 20 gadu vecumā, tā arī neuzzināsim.

Herkulesa sacīkšu bērnu auditorija vēl ir vecumā, kad ir jāgūst prieks no darītā, no tusiņa un šokolādes batoniņa finišā nevis jāmet riteņbraukšana pie malas, jo tur jau man nekas nesanāk - citiem ir sliki, bet man smags mtb ar 21 ātrumu.

Tas ir mans personīgais viedoklis, kuru nelieku pārņemt citiem. Un jā, es pats stundu pēc šokolādes uzēšanas ar bērniem, ar putām uz lūpām cīnos par sev nospraustajiem mērķiem 5. koridora ietvaros.

Aicinu izlasīt un mierīgi padomāt par klacis rakstīto. Varbūt tomēr katrs no mums var atrast rakstītajā kaut kripatiņu, kam varam piekrist. Tad lietas kļūs vēl labākas! Es 100% pievienojos klacis rakstītajam!

Viņi sacenšas. Bet lielā mērā tāpēc, ka mēs - pieaugušie - viņiem to liekam...

Mazajās grupās - jā, piekrītu. Bet varbūt beidz visus bērnus mērīt pēc savas meitiņas un paveries arī uz lielākiem bērniem (tas ir daudzu vecāku klupšanas akmens - mans bērns domā/dara tā, tāpēc visi bērni arī dara tā).
Motivācija vēlāk var zust pilnīgi citu iemeslu dēļ, bet tas jau ir ārpus šīs tēmas robežām.
Pamēģini noorganizēt bērniem pavizināšanos bez nekādām ieskaitēm un dabūsi minimālu auditoriju (pavizināties katrs var arī savā pagalmā). Pieliec tam klāt sacensību elementus un dabūsi tādu baru, ka nespēsi pacelt. Bērniem tas interesē, viņi (paši, nevis vecāki!) nāk un prasa - kurš es biju, un cik vietas pirms/aiz manis bija Jānītis? Cits jautājums, ka apbalvošanu (kā ceremoniju, nevis tikai pie finiša bezpersoniskus papīrīšus "es te piedalījos") vajadzētu visiem, un citi orgi (piemēram, Vivus MTB u.c.) to arī veiksmīgi praktizē.

Last edited by novērotājs (01.07.2015 15:04:29)

Bet varbūt beidz visus bērnus mērīt pēc savas meitiņas un paveries arī uz lielākiem bērniem (tas ir daudzu vecāku klupšanas akmens - mans bērns domā/dara tā, tāpēc visi bērni arī dara tā).

Satraukumam nav pamata. Man ir četri bērni un varu vērties visādos virzienos, tajā skaitā uz puiku, kurš brauc pie septītā gada. Mēs te bik netēmā esam izvērsuši diskusiju, kur, manuprāt, saskaras divi viedokļi, kuru piekritējus samierināt/pārliecināt par pretējo utt. interneta forumā ir praktiski neiepējami, proti, "ja es varu atļauties, kāpēc man nenonest savam bērnam zvaigznes no debesīm" un "šajā vecumā ir svarīgākas lietas par zvaigznēm". Katrai grupai būs savi success storiji un acis tiek pievērtas uz feiliem. Mans sākotnējais pārsteigums patiesībā bija par to, ka ir vecāki, kas sacīkstei pa Siguldas spieķu laukumu meklē labākās riepas, lai viņu bērni varētu paceltām rokām izpogāt bērnus, kas ģimenes pasākuma ietvaros nobrauc fona lomas. Nebiju iedomājies, ka dažiem tas ir tiiiik nopietni. My bad.

Es arī domāju līdzīgi Klacim.

Šausmas kādi SEB redzēti bērniem vecāki, skrien līdzi un auro uz bērnu, lai min stiprāk, tā vien uzprasās. Droši vien cenšas piepildīt savus neizdevušos sapņus vai ko tādu.

Last edited by Gerids (01.07.2015 16:47:50)

Aha 5-gadīgiem, vēl uzšaut, ja nefinišē 3-niekā.
Ja bērns nav pašmotivēts, tad varbūt vaig pamēģināt kādu citu sporta veidu.

Last edited by Gerids (01.07.2015 17:09:42)

Bet varbūt beidz visus bērnus mērīt pēc savas meitiņas un paveries arī uz lielākiem bērniem (tas ir daudzu vecāku klupšanas akmens - mans bērns domā/dara tā, tāpēc visi bērni arī dara tā).

Satraukumam nav pamata. Man ir četri bērni un varu vērties visādos virzienos, tajā skaitā uz puiku, kurš brauc pie septītā gada. Mēs te bik netēmā esam izvērsuši diskusiju, kur, manuprāt, saskaras divi viedokļi, kuru piekritējus samierināt/pārliecināt par pretējo utt. interneta forumā ir praktiski neiepējami, proti, "ja es varu atļauties, kāpēc man nenonest savam bērnam zvaigznes no debesīm" un "šajā vecumā ir svarīgākas lietas par zvaigznēm". Katrai grupai būs savi success storiji un acis tiek pievērtas uz feiliem. Mans sākotnējais pārsteigums patiesībā bija par to, ka ir vecāki, kas sacīkstei pa Siguldas spieķu laukumu meklē labākās riepas, lai viņu bērni varētu paceltām rokām izpogāt bērnus, kas ģimenes pasākuma ietvaros nobrauc fona lomas. Nebiju iedomājies, ka dažiem tas ir tiiiik nopietni. My bad.

Smagi maldies, ja domā ka tiem kas sīvi cīnās par pjedestālu ir svarīgi uzvarēt tos kas ģimenes pasākuma ietvaros nobrauc fona lomas. Viņiem ir pašiem savas, gana interesantas, cīņas un bieži fiziskie spēku samēri ir tik līdzīgi, ka pat tik smieklīgā trasītē visu izšķir tehnika. Tajā pašā laikā, būtu jāsaprot, ka tikai ar tehniku vien neviens uzvarēt nevar, tāpēc teksti par zvaigznēm ir drusku garām.

Ar katru jaunu sezonu pērnās sezonas mači vairs nešķiet bijuši tik svarīgi, bet bija, ai kā bija. No pieciem gadiņiem līdz nu jau 13.
Tehnika svarīga, trases maršruta, seguma pārzināšana.... tas viss ir svarīgi.
Vai tad mazākam cilvēkam sirds mazāk sāp?

Moš Jums atsevišķu sadaļu vaig-Bernu SEB 4.posms-un tur varat cepties par šīm svarīgajām lietām.
Kāds zin vai tik tiešām gar tiem sētas džungļiem būs jābrauc?
Vai tomēr vārti būs vaļā sacensību dienā!?

Būšot vaļā sēta,līdz ar to pa tiem "džungļiem" jābrauc nebūs.

Iesaku visiem vecākiem savus bērnus uz BMX sacensībām vest un nevis uz kaut kādiem tur SEBiem, kur trases līdz pēdīgajam brīdim ir nezināmas un segums tāpat. BMX trase visiem vienāda, segums arīdzan, vecuma grupas stingri reglamentētas un piedalīties var kaut no 3 gadiem, ja tik spēj līdz pedāļiem aizsniegties.

Aha 5-gadīgiem, vēl uzšaut, ja nefinišē 3-niekā.
Ja bērns nav pašmotivēts, tad varbūt vaig pamēģināt kādu citu sporta veidu.

ir ir šad tad šis tas jāuzspiež ... savādāk bērns izvēlēsies visus sporta veidus, bet diemžēt tikai datorā, planšetē vai telefonā.

Moš Jums atsevišķu sadaļu vaig-Bernu SEB 4.posms-un tur varat cepties par šīm svarīgajām lietām.

Derētu gan. Varbūt kāds no adminiem var piepalīdzēt?