Velolemāna 2003-2005. Pirmās 24h MTB sacensības Latvijā.

Avatar

By Martins_L 17.08.2009 12:46:27

Member++ · 732 comments

VELOLEMĀNA 2005. SOLO klase.

TĀDUS NOTIKUMUS NEVAR AIZMIRST. Ņemot talkā interneta lapā http://www.30draugi.lv/lemana-2005-index.php atrodamo informāciju, no atmiņas plauktiem tika izvilkti šie notikumi.

Tajā laikā par tradicionālu kļuvušajā Velolemānas pasākumā Smiltenē 2005. gadā eksperimentālā kārtā tika iedibināta Latvijā vēl nebijusī 24h SOLO klase. Toreiz tam nebija tik oficiāls nosaukums kā šobrīd (LČ), bet lietas būtību tas nemaina.
Lai gan skaitliski konkurence bija neliela- tikai 4 dalībnieki (starta protokolā gan bija arī piektais, bet par to vēlāk), tomēr vismaz morāli (ātruma ziņā nē), iespējams, ka tā bija spēcīgāka nekā pagājušā gada 24h LČ (veiktie km nav salīdzināmi*, bet krietni objektīvāks (arī ne 100%) rādītājs ir tas, ka pirmais trijnieks nobrauca vairāk kā 50% no pāru kategorijas uzvarētāju iespētā (pērn tas izdevās tikai diviem)). Par 4. vietas ieguvēja cīņassparu un neatlaidību man arī nav ne mazāko šaubu- sk. tālāk.

Briest cīņa. Tiek gatavoti velosipēdi, kādu laiku atpakaļ iegādātas „baigi labās” lampas, kuras tiek iemēģinātas pabraucot pa piemājas grantenēm un no galvas zināmajā krosa aplītī. Labas. <1. ATZIŅA (sk. pielikumā)>.
Visu dienu pirms lielās sacīkstes mājās tiek cepti pīrāgi, vārītas vistas, makaroni un visādi šķietami velosportiski produkti. <2>. Somās krāmējas milzīgi drēbju kalni (viss, kas ir kaut cik piemērots braukšanai ar velosipēdu), eļļas, instrumenti utt. Vārdu sakot VEČI DODAS KARĀ.

2005. gada 27. augusta rīts. Atbalstītāju apvienība iekārto „štābu”. Mēs esam nodrošināti ar visādām ekstrām- buss, nojume, prīmusi un pat pašiem savs dīzeļģenerators un elektriskais sildītājs, elektriskā tējkanna un „iļjičs” nojumē. Būtībā mums līdzi bija viss, ko vien bija iespējams no mājām un darba iznest un busā iebāzt. (pieredze bija tikai tik, cik iepriekšējo gadu pāru braucēju stāstītais). Mājās palika tikai gleznas un pleznas. Iejaucam pudelītēs sporta dzērienu (jau pēc pāris apļiem no šādas knakstīšanās atteicāmies un dzeramais tika jaukts 5 litru bačokos un arī tie plaka ne pa jokam). Velosipēdi tiek ievietoti statīvos. NENOVĒRŠAMI TUVOJAS kaut kas nezināms un nedaudz biedējošs.

Tātad uz starta SOLO klasē stājās 2 piedzīvojumu sacīkšu pieredzi guvuši dalībnieki (Uldis Šmits un Anna Cālīte (iespējams, ka tagad mazliet savādāk, jo kā zināms, tad meitenes dažreiz mēdz mainīt ne tikai matu un nagu krāsu), kurai, ja atmiņa neviļ, paredzētā pāriniece pēdējā brīdī bija iedevusi „kurvīti” un viņa, daudz nedomādama, pārmetās uz solo klasi.
2 tipiski „weekend warriori” ar SEB un Elion cīņās gūtu 2-4 stundu ilgas braukšanas rūdījumu- viens no tiem es, otrs mans čoms Ģirts Eliass, kurš solo pieteicās tikai pēc tam, kad bija kādu nedēļu nesekmīgi centies mani pārliecināt braukt ar viņu pārī. Es biju nolēmis uzzināt cik tad es esmu spējīgs nobraukt 24 stundu laikā (ļoti izplūdis un subjektīvs mērķis*). Bet gribējās mest sev šo izaicinājuma cimdu. Par kaut kādu vietu izcīnīšanu domas nebija- tai vajadzēja būt cīņai tikai ar sevi. Jāatzīst, ka mans organisms bija pieradis nedēļas nogalēs šad un tad strādāt 24 vai pat vairāk stundas (bet ne uz velosipēda) un daži SEBi arī bija braukti pa taisno no „sutkas”. Būtiskākais, ka es zināju kā pārvarēt savas kaprīzes - tipa „gribas pagulēt” un „vairāk nevaru” <3>.   
Piektais bija „Zīriņu opis” (Vismants Caune), kurš, kā vēlāk izrādījās, bija nolēmis vienkārši nedaudz pavizināties prieka pēc, lai pēcāk pildītu mehāniķa pienākumus divām „Salaspils/Zīriņi” pāru komandām, bet bez numura to darīt sirdsapziņa viņam nebija ļāvusi.

STARTS. Tradicionālais skrējiens, kartinga trase, dubļu vanna, pauguriņi, stiga, vēl viena dubļu vanna, grantenīte, taciņa gar ezeru, amerikāņu kalniņi, meža celiņi, 90 grādu līkums pie govīm, atkal pauguri, vēl viena grantenīte, nedaudz asfalta, autotrase un pirmie 18 km ir veikti. Numurs pie velosipēda tomēr liek cīnīties arī ar konkurentiem. Sākumā līderos izvirzās „opis”, bet es turu viņu redzamības zonā.<4>. Ar to šoreiz iznāca nedaudz „iegrābties”. Pulss bija apmēram par 5 bpm lielāks nekā plānotais (it kā nieks, bet tomēr) <5>. Trešo apli jau braucu kā līderis un turu savu mierīgo tempu, lielākajā kāpumā (pie ezera) jau eju kājām <6>. Apļa pievarēšana ar fikso uzkošanu prasa apmēram 50-55 minūtes <7>. Ir pilnīgi skaidrs, ka rīt būs grūti arī zem stundas palīst. Ēdiens tiek pienests trases malā uz paplātes aš ar zelta maliņu. . Braucēji trasē ir izretojušies. Bezdievīgi daudz laika būšanai ar sevi. Šādi braucot un pārdomājot dzīvi IZVIRZU SEV KONKRĒTU MĒRĶI- nobraukt 24 apļus <8>. Viss ir izkalkulēts līdz pēdējam sīkumam, iezīmējas skaidra taktika- 2x20 minūšu „pitstopi” rīta un vakara krēslā un kādas 3-4 piecminūtes.
Piektajā aplī uz īsu brīdi dūša nedaudz noplok- garām aiznesas dažas „raķetes”, bet pēc mirkļa pielec, ka tie taču ir pāru braucēji. Pēc 7 brauktām stundām pat nedaudz apsteidzu savu virtuālo grafiku, esmu ieguvis apļa pārsvaru pār konkurentiem un izmantojis vienu īso ēdienreizi. Bet tikmēr pamalē briest sūdi. LIELI SŪDI. Un drīz vien tie ir klāt! http://www.30draugi.lv/imagepages/foto- … 005170.php. Nākas taisīt „krēslas pitstopu” ātrāk nekā plānots. <9>. Atkal jāēd. No visa bagātīgā galda ēdās tikai „makaroni po flotski”- vistas un pīrāgi sprūst rīklē un tos mierīgi var izbarot vietējiem suņiem (līdzjutēji norija 3 setos). Vienīgais trūkums mūsu brigādei bija tas, ka nebija kam uzticēt mehāniķa funkcijas (galvenais tehniskā atbalsta vīrs no tik smalkiem mehānismiem (velosipēdiem) neko nesaprata, bet savu sirsnīgo vēlmi palīdzēt lika lietā cītīgi tos mazgājot). Lai gan skaidrs, ka lietus nebūs ilgstošs, tomēr likās, ka nav laika gaidīt, kamēr tas beigsies (viss ko vajag bija izdarīts- paēsts ir, lampas pieliktas, ričuks nomazgāts, ķēde šķietami saeļļota (tikpat labi varēja kārtējo eļļas porciju vienkārši izliet zemē), nevar taču vienkārši sēdēt un kautko gaidīt) <10>. Braukšana sāk atgādināt mocības. Pagaidām gan tas ir tikai tehnisku problēmu dēļ. Dubļi un smiltis ir salīduši visur kur vien iespējams. Ķēde draiski lēkā pa kaseti kā viņai tīk. Vienīgā iespēja pietaupīt nervus ir pāriet uz „singlspeedu” aizmugurē un atsevišķās vietās mēģināt ļoti uzmanīgi pārslēgt priekšējos zobratus (protams, ka tas vairs ne vienmēr izdevās un „chainsucki” arī nebija nekāda retā parādība). Kārtējā apļa beigās atkal jāstājas- jāmēģina atgriezt pie dzīvības pārslēgšanās mehānismus. Tas izdodas, bet uzreiz pēc kartinga trases jau pirmajā nu jau milzu dūksnājā nākas secināt, ka šis bija veltīgi zemē nomests laiks- atkal „singlspeeds” <11>, <12>. Sāk satumst. Krēslā redzu diezgan švaki (tāpēc arī sākotnēji šajā laikā bija ieplānota „lielā” ēšanas pauze) un šo apli braucu ļoti prātīgi. Šādi braucot, nospraustais mērķis sāk kļūt nerealizējams <13>. Cenšos kāpināt tempu (fiziski vēl turos labi), bet saskaros ar jaunu problēmu- „baigi labās” gaismas (tikai 1 lukturis uz stūres ar ļoti spilgtu, bet koncentrētu staru) ir labas tikai ātrajos un taisnajos posmos, mežā pārregulējot var izgaismot vien šķīvja lieluma pleķīti. Lai atrastu iebrauktuvi autotrasē ir jāstājas un cītīgi tā jāmeklē <14>. Viena apļa laikā pamanījos 2x iebraukt krūmos, pāris reizes sākt satraukties vai neesmu jau nomaldījies, amerikāņu kalniņos gandrīz uzskrējis virsū diviem „stumjamo lampiņu” īpašniekiem (tur lēni braukt nevar, bet smilšainā stiga man jau sāka kļūt par šauru) un lielā ātrumā izvagojis pļavu (dienā tur bija taisns ceļš, bet naktī nez no kurienes bija uzradies lēzens S-veida līkums) <15>. Pēkšņi ļoti sagribējās dzīvot! Smadzenes deva mājienus, ka veiksmes deva kādreiz var arī izbeigties. Pulkstenis rādīja tikai 23.25. Spļaudīdamies ielīdu busā un tā vietā, lai nomierinātos un lēnā garā turpinātu braukt, ES PADEVOS. <16>

Tupu busā. Drīz vien arī Ģirts ielien nedaudz atpūsties. Aizmigt nevaru. Organisms ir ieprogrammēts negulēt. Miera nav. Kājas ritmiski tirinās un mans astrālais tēls veic kārtējo trases apli. Vajadzētu braukt, bet ar tādām gaismām kaut kā negribas. Palieku pie domas, ka braukšu no rīta- cik pa gaismu varēšu tik varēšu.
Ap trijiem naktī „ģenerālštābs” sāk zumēt kā lapseņu pūznis. Tam par iemeslu ir tas, ka pa to laiku, kamēr mēs tusējām pa busu, klusi un nemanāmi, izmantojot nakts aizsegu, Uldis jau bija pamanījies iekrāt apļa handikapu un Anna bija izvirzījusies otrajā vietā. <17> „Kaznačeja” uzsildītās „pulkvežu un ģenerāļu” sirdis nebija gatavas šādiem kompromisiem. SAŅEMAM PELNĪTU SITIENU ZEM JOSTAS VIETAS: „Mēs vakar visu dienu cepām un šmorējām un šie tagad te gulēs?!”. Līdz šim brīdim es biju domājis tikai par sevi un biju pilnībā aizmirsis, ka gatavošanās procesā piedalījās visa komanda un viņi alkst redzēt savējo uzvaru. Manā uztverē tā bija vārdos neizteikta pavēle: „UZVARĒT VAI NOMIRT TRASĒ!” <18> (līdzjutējiem vārds uzvarēt asociējas tikai un vienīgi ar pirmās vietas izcīnīšanu).
... un brauciens turpinājās nu jau kā pienākums pret saviem atbalstītājiem (mana cīņa jau bija zaudēta). Ģirtam jau pirms atpūtas pauzes bija sākušas parādīties pirmās pakaļas jēluma pazīmes. Atsākot braukt viss bija kļuvis vēl krietni nopietnāk. <19>, <20>. Mēs nez kāpēc bijām iedomājušies, ka bikses vajag pārvilkt tikai estētisku apsvērumu dēļ (pāru braucējiem, lai nebūtu jāsēž un jāgaida maiņu slapjās biksēs), un līdz tam aizdomāties nebijām spējuši, ka BIKSĒS KRĀJAS SMILTIS. Vēl viens aplis un viņš vairs nevarēja apsēsties- viss norīvēts vienās asinīs (foto nebūs- var gadīties, ka šo lasa arī bērni, bet var aiziet uz ZOO pie paviāniem un mēģināt iztēloties kā izskatītos, ja viņu uz dibena novilktu 200 metrus pa asfaltu), bet Ģirts turpināja braukt vēl divus apļus tikai kājās stāvot, līdz kamēr pēc vairāk nekā 19 stundu (gandrīz 16 stundas trasē un nobraukti 234 km*) ilgas cīņas tika burtiski aiznests no velo parka uz nometni- krampji abās kājās. Līdzīgi kā multenē „Vāģi”, kur pēc milzu avārijas vilka prom vienu lupatās sadauzītu autiņu, bet tas spurojās pretīm: „Laidiet mani! Es vēl varu braukt!”. Vēl ilgi viņš tupēja trases malā. Ģirtam tika piemērota pilnīga „amnestija” un piešķirts „varoņa tituls „posmertno””.
Tajā pašā laikā arī es klunkurēju pa trasi (par braukšanu to varēja sākt saukt tikai tad, kad bija uzaususi gaisma). Ričuks sataisīts- tagad ātrumi atkal slēdzas. Organisms gan bija pamatīgi patukšots un ap pus septiņiem no rīta sākās neliels „kratīklītis”. Nācās nedaudz iepauzēt, lai atkal paēstu un izdzertu pāris krūzes karstas tējas. Bet arī Uldis bija piestājis atpūsties un uzēst. Bija iestājies zināmā mērā pamiers- abi līderi bijām vienā aplī un pie viena ugunskura. Viss sākās no nulles (ja neskaita milzīgo uzkrātā noguruma kravu). Īsti neatceros vai es biju nedaudz iesnaudies vai vienkārši nedaudz noslinkoju apzinoties, ka esmu ĀTRĀKS. Nācās atkal būt ķērājam. Trulajās smadzenēs neeksistēja doma par to, ka varētu notikt kas tāds, kas tagad man neļautu izcīnīt 1. vietu. Bet velti. Tajā brīdī tuvumā arī nebija neviens, kas man to varētu atgādināt. <21>. Bet varbūt, ka es, slinkuma vadīts, šādā gadījumā arī cerēju uz „apžēlošanu”? Pēc pauzītes arī man sākās problēmas ar biroja darbinieku trenētāko organisma detaļu. Vēl puslīdz ciešamā kondīcijā esot paspēju „nogalināt” Uldi- apdzenot viņu, pret kalnu apzināti uzžmiedzu krietni ātrāk nekā varēju (vēl labu brīdi pēc tam drudžaini kampu gaisu) un priecīgi aizelsies uzsaucu: „Apdzinu gan!”. <22>, <23>. Apmēram ap 10-tiem pus 11-tiem arī es vairs lāgā nevarēju apsēsties (cits paviāns vilkts „tikai” 50 metrus). Braucu kājās stāvot, stūmos kalnos un tikai relatīvi gludajos gabalos gandrīz raudādams liku pakaļu uz beņķa (katra apļa beigās redzēju pusdzīvu piemēru tam, kas var notikt ja to nedarītu). „Treneris” Pičs** ir bargs un nelokāms: „Dod ručkā!” un nu jau paģēr noķert un apdzīt kādu pāru komandu (viņam smadzenēs kaut kas samezglojies- šis braucējs vienkārši nenomainoties aizbrauca nākošajā aplī, bet Pičam izlikās, ka tas ir Uldis) <atkal 21>. Notikuma vietā atgriezušies forumā zināmie Kurjers un Lauva pārņem vadības grožus savās rokās un steidz vēl pēdējo reizi „uzfrišināt” manu vellapēdu (iespēju robežās viņi to darīja visiem saviem draugiem un paziņām.).     
Liekas, ka šis ir pēdējais aplis. Taču, kad šis aplis ir pieveikts, brašais duets aizdzen mani vēl vienā aplī satraukti sakot: „Viņš nestāsies!” (domāts Uldis). Patiesībā viņš vairs nevarēja paspēt „nestāties” (50 minūtēs apli vairs bija spējīgi nobraukt tikai pāru klases līderi). <un atkal 21>. Lāčplēšiem stipri paveicās, ka es to sapratu tikai pēc kādām četrām dienām.
11.11- Anna, saprot, ka visus večus „nolauzt” vairs neizdosies, samierinās ar trešo vietu (vismaz 22 stundas trasē!!!) (atsevišķa dāmu solo klase nebija. Kaut gan vienīgais dāmu duets no viņas atpalika bezcerīgi tālu, tomēr saņēma uzvarētāju laurus). Lai arī viņa bija krietni lēnāka par vīriem, tomēr viņa brauca VISGUDRĀK un iespēju uzvarēt, konkurentu neveiksmes vai vājuma brīža gadījumā, saglabāja 23 stundas.
12.30- Uldis pieveic savu pēdējo apli burtiski „rāpus” (1 stunda un 20 minūtes)
12.40- Nu tad beidzot FINIŠS (apmēram 19 stundas trasē, veikti 342 km*)! Mūsējie līdzjutēji līksmo! Bauskas alus tam, kurš šajā sejā spēj saskatīt kaut nelielu uzvaras prieka atblāzmu http://www.30draugi.lv/imagepages/foto- … 005133.php . Nu tā jau nu arī gluži nav, ka nebūtu prieks un lepnums par paveikto. Vienkārši tas nebija tas uz ko es sākotnēji gāju, kā arī baisais besis neļāva emocijām izpausties. Būtībā sajūta bijā kā esot pilnīgā „pālī”. Uzkāpšana uz lielākās kastes, ordenis, kauss (ļoti labs skaistu smilšu „kūku cepšanai”), sacensību atbalstītāju sarūpētas balvas utt. Pēc tam nedaudz šampis un „tumsa”.
......bet smadzenēs vēl vairākas nedēļas laiku pa laikam kaut kas saiet „uz īso” un tās atkal „brauc” pa Smiltenes mežiem.

Pēc kāda laika, kad emocijas bija „atdzisušas” varēju secināt, ka, lai gan viss ne tuvu nebija izdevies kā plānots, kaut kāds mērķis tomēr bija izpildīts: BIJA GŪTA PĀRLIECĪBA, KA ES VARU CĪNĪTIES VISAS 24 STUNDAS! Bija gūta milzīga PIEREDZE un, izanalizējis kļūdas, jau sāku „vīstīt dūres” Amerikas onkuļu virzienā (uz pjedestāliem cerēt būtu bijis naivi, bet pacīnīties ar viņiem gribējās). Bija pat noskatīta konkrēta sacīkste- „24 hours of Moab 2006” ar 350- 400!!! dažāda veida vienībām uz starta no tiem 60- 80 solo braucēji!!! Bet finansiālu apsvērumu dēļ aizbraucām uz Poliju pamēģināt ko jaunu. (un ļoti paveicās, jo 2006. gada Moab’s ilga tikai 8 stundas un vētras dēļ tika kancelēts)   


*) Katrā trasē (arī tajā pašā trasē tikai citā laikā) veiktie kilometri ar vienādu spēku atdevi var krietni atšķirties (atkarībā no trases grūtības pakāpes) un veiktā kilometrāža nav objektīvs rādītājs.
**) Pičs- tipisks tehnisko sporta veidu fans- šādos pasākumos parasti visai iereibis, omulīgs un dzīvespriecīgs, bet arī pārlieku prasīgs (devīzes: „Dod ručkā!” un „Ja labākais no labākajiem kautko var izdarīt, tad arī citiem tas ir jāvar tikpat labi, un viņa favorītiem tas ir jāvar vēl vismaz par 10% labāk!”).

24 ATZIŅAS hronoloģiskā secībā (daudzas no tām šodien ir pats par sevi saprotama lieta):

<1.- visu jauno vēlams izmēģināt gaidāmo sacensību trasē, bet nekādā gadījumā nedrīkst to darīt sev labi zināmās vietās>
<2.- nevar zināt ko gribēsies, ko varēsi ieēst ko nē. Un otrreiz vismaz es tik kategoriski neatteiktos arī no desām vai pat šašlika (ja nu iekārojas), jo ēdiens ir vienīgais, ar ko var sevi palutināt 24h solo pasākumā.>     
<3.- cilvēks nevar izdarīt tikai to, kas nav iespējams pat teorētiski. Visos citos gadījumos „nevaru” ir vienkārši „SLIKTI GRIBU!”
<4.- neskati vīru no cepures. It sevišķi 24h braucienā>.
<5.- jāmāk tomēr sevi piebremzēt. Izžmiegt sevi tāpat paspēsi>
<6.- ja zini, ka pēc 8 stundu braukšanas kādā kalnā uzbraukt nevarēsi, tad labāk tur ir iet ar kājām jau no paša sākuma. Minamās kājas rīt vēl noderēs citās ne tik grūtās vietās>
<7.- Obligāti pēc katra apļa ir vismaz kaut ko jāapēd, jādzer, protams, ir visu laiku>
<8.- bez konkrēta mērķa labāk nemaz nestāties uz starta. 24h solo nav tā vieta, kur var vienkārši pavizināties prieka pēc. Prieks šeit nedzīvo. Ja nu vienīgi pēc finiša, un tas arī tikai tad, ja izdosies sasniegt savu mērķi>
<9.- ir jābūt skaidrai brauciena taktikai un stratēģijai, bet tajā pašā laikā nedrīkst „skriet ar galvu sienā”- ir jāprot improvizēt negaidītu apstākļu gadījumā>
<10.- „īsti vīri” gonkās dubļusargus nelieto, bet šis nav tas gadījums. Vismaz aizmugurējais dubļinieks lietus gadījumā būtu ļoti vēlams. Pakaļu tas, protams, neizglābs, bet vismaz kādas pāris stundas pietaupīs gan.>
<11.- Solo klasē vajag 2 velosipēdus. Vismaz nelabvēlīgos laika apstākļos noteikti. Toreiz šāda doma nevienam nebija pat tuvu stāvējusi.>
<12.- ja nav 2 velosipēdu, tad vajag izvērtēt vai dubļainajos posmos ir vērts braukt vai labāk nedaudz zaudēt izstumjoties tiem cauri un atvinnēt zaudēto vēlāk>       
<13.- Nav vēlams par mērķi izvirzīt konkrētu kilometrāžu vai apļu skaitu. Mērķim ir jābūt tādam, lai to varētu sasniegt neatkarīgi no trases izmaiņām laika apstākļu ietekmē vai citiem nelabvēlīgiem „likteņa” pavērsieniem>
<14.- gaismu minimums ir „tālie” uz stūres un izkliedēta, spilgta gaisma uz galvas, lai izgaismots tiktu skata virziens>
<15.- Naktī daudzas lietas izmainās līdz nepazīšanai. Būtībā trase jāmācās no jauna. Lēnāk brauksi tālāk tiksi. Vismaz pirmos tumsas apļus noteikti>         
<16.- Problēmu gadījumā nedrīkst sākt „psihot”. Ķibele, kas standarta gonku pilnībā noraktu, 24 stundniekā var izrādīties tīrais nieks (arī liels un baiss zilonis lielā attālumā ir tikai mazs punktiņš).
<17.- Pilna apļa pārsvars rada zināmu komforta sajūtu un dod krietni lielākas iespējas plašāk variēt brauciena taktiku. Kaut vai bez 5 minūtēm aplis šādu ekstru dod ļoti nosacīti.   
<18.- „UZVARĒT VAI NOMIRT TRASĒ!”- būtībā tikai ar šādu devīzi ir vērts stāties uz 24h solo klases starta līnijas. Manuprāt, uzvarēt ir paveikt visu 100% no tevis atkarīgo (teorētiski iespējamo) konkrētajā vietā un laikā.>
<19.- Regulāri jāpārvelk bikses, bagātīgi un regulāri jāziež pakaļa un bikšu pamperis ar krēmu. It īpaši lietus apstākļos un smilšainās vai dubļainās trasēs>
<20.- arī beņķis ir vēlams kaut nedaudz mīkstāks nekā standarta gonkās ierastais>
<21.- nākošajā rītā ideāli, ja atbalsta komandā ir arī labi izgulējusies „smadzene”, kura ne tikai spēj nolasīt no dēļa rezultātus, bet arī virtuāli izprast, kur cik un kā izpildās konkurenti, kā arī spēj „ielīst braucēja ādā” un vadīt viņu kā robotu atbilstoši viņa tā brīža fiziskajai kondīcijai.>   
<22.- izmanto iespēju morāli sagraut pretiniekus cenšoties rādīt dzīvespriecīgu sejas izteiksmi un neizrādot to, ka tu jau esi n-to reizi miris.>
<23.- pretlīdzeklis pret 22. punktu. Vienmēr atceries- konkurentam ir tieši tik pat grūti kā tev. VISS SĀKAS GALVĀ!> 
<24.- Vienkāršota „veiksmes formula” 24 stundu sacensībām:
1.    MOTIVĀCIJA/ GRIBASSPĒKS
2.    IZTURĪBA
3.    ĀTRUMS
4.    PIEREDZE/ GUDRĪBA
5.    VESELĪBA
6.    KOMANDAS DARBS
7.    un, protams, arī VEIKSME


MTB un MTBO treniņsacensības @ www.magnets.lv
Facebook lapā- Velo Magnēts

Avatar

By LOOK 17.08.2009 12:51:19

Member# · 2,696 comments

Te būs trīs esejas no pirmajām 24h sacensībām tālajā 2003. gadā!!!

24 stundas adrenalīna!
Es gaidīju šo pasākumu kā svētkus, visas nedēļas garumā un pārdomāju katru sīkumu, lai neko neaizmirstu. Respektīvi sapratu ka šis week-end’s būs kas īpašs. Nekas tāds nav bijis un balstīties uz pieredzi nav iespējams. Visu nedēļu lija un no organizatoru puses jau bija nelielas bažas, ka trasē varētu būt dažas peļķes. Taču par trasi nedaudz vēlāk. Pirms šāda tipa sacensībām sevi ir ļoti jānoskaņo tieši morāli, jo organisms var strādāt daudz ilgāk nekā mēs iedomājamies, kas arī pierādījās sacensību laikā.
Pienāca agrs sestdienas rīts un sākām krāmēt mantas, Rīgā pa nakti lija, tā kā cerēt uz siltu un sausu laiku bija lieki, taču par spīti tam izvēlējos relatīvi gludas riepas - Kenda Klimax. Savam pāriniekam Mārtiņam gan iedevu vienu no pasaules top 10 riepām IRC Mythos un tas bija trāpīts. Nekad agrāk nebiju viesojies Smiltenes apkaimē, un tāpēc nebija ne mazākā priekšstata par reljefu un citām vietējām īpatnībām. Kā izrādās tur ir diezgan kalnains, vismaz priekš velo. Ļoti laicīgi ieradāmies Smiltenē un bez liekām grūtībām atradām vietu, kuru uz diennakti okupēs cilvēki ar MTB novirzēm. Pamazām kopā ar dalībniekiem un atbalsta locekļiem savilkās arī mākoņi (it kā starp citu). Vēl nelija. Pirmsstarta formalitātes un teltis arī dabas māte ļāva veikt bez lietus, paldies par to. Tuvojoties pl.12:00 jau nedaudz smidzināja, taču tas pilnīgi netraucēja un nemazināja optimismu visos pasākumā iesaistītajos. Kā jau LeMānā tika iedibināts pagājušā gadsimtā, tieši 12:00 tika dots starts dalībniekiem skrienot apmēram 200m līdz saviem braucamrīkiem, un tālāk izmetot slaidu loku pa auto trasi visi Montavitam cienīgā tempā devās pretim nezināmajam. Trase pirmajā aplī bija ar peļķēm un visādiem lielākiem un mazākiem šķēršļiem, taču tā vēl tālu nebija tā trase kuru vajadzēja mērot vēlāk, kad lietus pamazām, bet neatgriezeniski pieņēmās spēkā. Kā jau minēju lietus ne uz mirkli nemazinājās līdz pat svētdienas rītam un tad ar vairākiem pārtraukuma intervāliem pavadīja dalībniekus līdz finišam. Šoreiz viskritiskākais sacensību moments manuprāt bija tumsas iestāšanās. Trase jau bija tādā kondīcijā, ka lietus neko vēl vairāk sabojāt nespēja, un braukt nācās ļoti piesardzīgi ar neraksturīgu sasprindzinājumu ķermeņa augšdaļā. Pārvietošanās trajektorija pretēji braucēja pūlēm izvērsās līkločiem izmantojot visu iespējamo un neiespējamo trases platumu un par atsevišķu šķēršļu apbraukšanu nevarēja būt ne runas, ja jau pat pa gaismu vietām nācās pamēģināt kā braucas pa brikšņiem – respektīvi “off road”. Viss notika paļaujoties uz atmiņu, kura pēc maniem novērojumiem ir ļoti selektīva, un atceras tikai dažas raksturīgākās vietas, visus 17km pat pēc diennakts riņķošanas precīzi atcerēties neizdevās. Agrāk tumsā braukt nebija nācies, taču pēc pirmajiem varonīgi nolauztajiem 5km, sapratu ka lukturi labāk noregulēt tālumā, kaut arī detaļas pamanīt tādejādi nevar, kopaina par apkārtējo vidi ir skaidrāka un līdz ar to braukt var ātrāk. Laika apstākļi ieviesa korekcijas arī trases konfigurācijā, pirmais tika izņemts autotrases mālainais posms, vēlāk gan tehnikas slēgto parku, gan maiņas zonu nācās pārcelt uz asfaltēta pamata kuru lietus nekādi neietekmēja. Ļoti patīkami bija sajust organizatoru gādību un askētisko sacensību vietas noformējumu kompensēja ļoti sakarīga dīdžeja izvēlēta mūzika un atraktīvs sacensību gaitas komentārs. Tas ļoti palīdzēja uzturēt možumu tik skarbos apstākļos, jo ap 12 naktī daudziem nemīlīgo laika apstākļu dēļ viss bija jau piegriezies līdz klinķim. Nemanot pienāca rīts un atnesa sev līdz gaismu. Tas ļoti motivēja ar jaunu sparu mesties trasē un ņemt vagu. Rīta cēliens pagāja ļoti ātri un gaidītais finišs pienāca pavisam nemanot. 24 stundas bija nolauztas un iestājās tāda labi padarīta darba sajūta. Tā ir īsta komandu cīņa nevis viena indivīda spēju pārbaude. Ir ļoti patīkami sajust komandas biedra, mehāniķa un pavāra gādību kopējās lietas maksimālai virzībai. Domāju ka šāda tipa sacensībām ir nākotne arī Latvijas mērogā un nākamā gada sezonu jau ir grūti iedomāties bez šāda formāta MTB aktivitātēm. Pamēģiniet un jūs sapratīsiet, šī lieta ir tās garšas vērta.

© Raimonds (LOOK)


2 dienas - 2 gonkas
Ir cilvēki, kas atwaļinājumu pavada ļoti saprātīgi, piemēram, gulšņā pie jūras, dodas pie vecmāmiņas vai piknikā uz Sāremā utt.
Arī man bija tāda iespēja, taču ritenis ņēma virsroku un es atpūtas vietā netikai aizbraucu uz Kandavas krosu, bet pašā jaunā darba cēliena priekšvakarā pamanījos vismaz startēt 2ās interesantās MTB sacensībās - 30. augustā 24h sacensībās Velo-Lemāna Smiltenes pusē un 31. augusta pašā vakarā Valkā.
Sestdienas rīts Apē pienāca pietiekami apmācies un vēss, lai saprastu, ka nekāda medusmaize jau pie Tepera ezera nevienu negaida, taču - kas jādara, jādara. BA3 tiek ieriktēts mans SCOTT 2ritenis, paņemtas lielās somas, lai pēc tam atgrieztos metropolē. Tuvojoties Smiltenes aplim, logā jau sitās lietus lāses un mani pārņem patīkama kņudoņa, kā jau pirms gonkām. Tas tikai norāda, ka nebija ne mazākās sapratnes par to, kas ir 24h braukt ar riteni, lai gan biju jau padsmit stundas ar riteni pa neceļiem vazājies arī EŽU rallijos...
Tā un tā - darām, kas darāms sponsoru Madara'89 veikalos un dodamies uz sacensību epicentru, kur jau ieradušies lielākā daļa mačsacīkstes dalībnieku un "fenu". Pie s/k TEPERIS (tā?) slienas lielākas un mazākas telšu pilsētiņas, notiek reģistrēšanās un velosipēdu komplektēšana, kāds droši vien dodas iesildīšanās aplī un ierij vajadzīgās tabletītes (informācija, ka Gepis ir Dopinga kontroles vadītājs parādas tikai īsu brīdi pirms starta 8-D). Gaisotne starta finiša zonā ir atraisīta un draudzīga, ko lielā mērā veicināja konkursā izraudzītais vakara vadītājs, orators un DJ. Šitā muldēšana bija kā saule lietus laikā.
12:00 atskanēja šāviens. Starta. Vairāk kā 30 indivīdu nojoņoja 200m pa ideāli dubļaino autotrasi un paķēruši velosipēdus, ierakstīja pamatīgu lapu LV MTB vēstures grāmatā - pirmā 24h gonka ES kandidātvalstī bija sākusies. Lai gan bija zināms, ka jābrauc būs līdz 31. augusta 12:00 ātrums trasē nebija no mazākajiem un liels bars dalībnieku centās pēc iespējas ātrāk veikt 17km garo apli. Iekavās jāieraksta, ka reti kurš no Montavit posmiem bija tik smags - īsta krosa trase, ar kāpumiem, psihiem nobraucieniem un tas viss +- diennakti...Sakarā ar to, ka daži no pašā priekšā braucošajiem pamanījās nedaudz nomaldīties, kā pirmais uz maiņu ieradās 16. komandas dalībnieks (nu es!) un nokļuvu preses krustugunīs - intervija www.smiltenestv.lv un autogrāfi prasīja savu, tāpēc nokavēju nākošo maiņu un FOX dabūja braukt vēl vienu apli. Pa to laiku lietus pieņēmās spēkā un vēsums kāpa kaulos. 4. aplī devos vienlaikus ar pirmo 3 vietu ieguvējiem un līdz kādam 7.km braucām mierīgi kopā, taču tad izrādījās, ka priekšā vidējam zobratam nevar uzticēties - ķēdi rāva uz augšu un no normālas uzbraukšanas smilšainajos kalnos sanāca čiks. Arī nobrauciens no "torņakalna" nesanāca kā pēc grāmatas, un vajadzēja palūrēt, kas tad īsti notiek tajos krūmiņos līkumā smile. Vārdu sakot šīs tehniskās ķibeles bija kā pirmie priekšvēstneši, ka diezvai mums izdosies noturēt šo 4. vietu vai pat uzlabot to, jo būsim godīgi, neba jau mēs tikai piedalīties domājām...Kad es braucu 2 apļus pēc kārtas (tas bija apmēram 6. stundā pēc starta) jau sāka parādīties pirmās domas, ka jākāpj nost, jo ritenis īsti negāja, lai brauktu pienācīgā ātrumā un neko nedeva arī mazgāšana un eļļošana, jo dubļi bija VISUR un ar katru apli trase kļuva arvien mīkstāka. Sēdod teltī un drebot kā apšulapai, cerēju, ka FOX atbrauks un metīsim mieru - ka nav ta nav!, bet šis ierodas un saka, da, tu ko?- Braucam! un mierīgi aizmočī vēl vienā aplī smile Lāb, es ar pārģērbjos, uzvelku pēdējo sauso kārtu ar visām garajām biksēm, kas tika taupītas aukstajai naktij un gaidu, kad nu varēšu pārņemt stafeti, kad jau bija apritējusi ~stunda, sapratu, ka nav jau arī šim tik viegli, hehehe!
Tad beidzot no meža izbrauc arī FOX un es jau nesos pēc baika, lai svaigs un sauss ienirtu dublīšos, bet FOX paceļ balto karogu un mēs laimīgi beidzam šīs aizraujošās sacīkstes starp cilvēci un saprātu. Paldies Okša mammai par siltajiem makaroniem un sausajām drēbēm, kuras varēja uzvilkt. Mēs gan izstājāmies ap 20:00, bet no notikumu vietas notināmies tikai ap 22:00. Organizatoru sarūpētajā peļķē notika velomazgāšana, lēkāšana uz 1 kājas ācēdēcē ritmos, sirsnīga čalošana ar zilrokaino, pozitīvo tēlu no Friteks komandas. Viņi ražojot saldēšanas iekārtas.....Tam vakaram tā kā par daudz smile, bet cilvēki tikai brauca un brauca. Malači!
Komandas 16 un 27 aizbrauca uz Dakteru ielu, normāli pārnakšņoja un 31. augustā ieradās pie Tepera, lai noskatītos vēsturisko finišu. Man, protams, žēl, ka 2. vietas ieguvēji neieguva 1. vietu, bet vienalga "nekāda naida, visu cieņu" uzvarētājiem!!! Uzvar jau stiprākais. Un tāpat liels paldies visiem dalībniekiem, kas pieteicās un piedalījās. nu un www.30draugi.lv jau vispār bez komentāriem - var apskaust jūsu izturību un uzņēmību!!! pēc šitā pasākuma, domāju, ir vismaz www.90draugi.lv smile
Otrās sērijas sākums.
Pēc apbrīnojami labajām 1/2dienām dodamies atpakaļ uz bāzes nometni, jo šovakar taču esam nolēmuši aizbraukt uz netālo rajona centru Valku, kur 3. reizi notiks nakts MTB sacensības. Pēc pagājušā gada zinājām, kas tas par pasākumu, kas par trasi, par patīkamajiem Valkas skatītājiem, kas atbalstīja ikvienu braucēju un lika cīnīties no visa spēka, tāpēc arī gribējās nobraukt pēc iespējas labāk un pacīnīties par kādu no 6 godalgotajām vietām. Tuvojoties Valkai mazliet uzlija un mums jau pietika ar Lemānu, tā ka nezinājām vai vispār stāsimies uz starta līnijas, taču estrādes un trases rajonā viss bija kārtībā. Lai gan cilvēku netik daudz kā 2002. gadā (tomēr laika apstākļi un 7dienas vakars, kā arī droši vien pilsētas svētku programma smile) kopumā sporta klasē piedalījās vairāk kā 20 dalībnieku un arī kādi 5-6 meistari no Igaunijas, tai skaitā sieviešu klases uzvarētāja (arī vienīgā dalībniece, tā ka meitenes-sasparojieties un sākat vai sāciet braukt).
Starts 20:30, kad ir jau diezgan tumšs, tāpēc arī jālieto lukturīši. Kā pirmie aizbrauc apmēram 6-7 cilvēku grupa, kur ir 2 galvenie favorīti V.L un R.L., tāpēc mēģinu turēties cik tuvu vien var. Trases kopējā distance bija ~24km, kur bija jābrauc 2 6km garie apļi un 6 2km garie. Lielajos apļos bija neliels kāpums pēc starta, izbraukšana pa meža celiņu, pa vasaras māju rajonu un asfalta posms, kur arī bija lielākie ātrumi (mans kompis rādīja 49,5km/h). No asfalta ass līkums iekšā mežā un jāslēdz lampas, jo tumsa nežēlīga, trase mīksta un līkumos pa saknēm arī pietiekami slidena. Šķērsojam upīti (labi, ka pa tiltu smile) uzkārpamies dubļainā kalnā un tad jau klāt biatlona trase ar apgaismojumu un salijušām mīkstām skaidām. Pāris kalnos augšā, pāris lejā un jau esam pie estrādes, kur nomēram 1. apli un dodamies atkal mežā. Joprojām turos pirmajā grupā un pie dārza mājiņām mani panāk FOX, kas tikai priecē, jo varam kopā pasēdēt astē V.L un R.L. pamazām apdzenam 2 priekšā braucošos un 4atā sākam riņķot pa mazajiem apļiem. Kā saka, kreklu jau īsti neplēšam un negaidīti vienkārši, varētu pat teikt bez cīņas ar favorītiem sadalam pjedestālu un Lemanās komanda Nr.16 ir izcīnījusi dubultuzvaru šajā nakts MTB gonkā Valkā. Savukārt komadas Nr.27 pārstāvji ieguva 5. un 8. vietu, par ko arī riktīgs prieks. Ļoti operatīvi notiek diplomu sarakstīšana, balvu pasniegšana, fotosesija un došanās mājup.
Čau, eju gulēt!

© Baltais (JBB)


...runātāja dienasgrāmata...
Nenormāli līst lietus. Satiekos ar brāļiem Pokemoniem un sākās nedēļas nogales piedzīvojumi.
Zvanu Šmigam un jautāju - cikos mums jābūt Smiltenē? Atbilde skanēja – Šovakar.
Mērķis skaidrs šovakar jābūt Smiltenē, bet pirms tam vēl viens tuss Dārziņos, jo Kociņam ir pienākusi kārtēja dzimšanas diena. Apmēram 30 minūtes braukājot pa Dārziņiem atrodam īsto vasarnīcu, kur aktīvi tiek sumināts jubilārs. Pirmo reizi sastopamies ar lietu, lai arī tas nepārtrauc līt visu laiku tusējamies ārā. Izlozējam, ka turpmāk auto vadīšana būs Ūpja pienākums, tādēļ viņu uzsēdinam uz Kolas, bet pārējie aktīvi sākam tukšot grādīgos dzērienus. Publikā daudz redzētas sejas. It īpaši uzjautrināja kāda kopīgā (Pelmeņa, Šmigas un Gogas) paziņa, kas centās dziļāk iepazīties ar visiem vīriešu dzimtas pārstāvjiem, kamēr viņas dārgais draugs gulēja. Zauls ātri veica frizūras uzlabošanas darbus un tas nozīmēja, ka esam gatavi doties uz Smilteni tiesāt, vadīt un izklaidēt pasākumu „Velo lemāna 2003". Ierodamies Smiltenē apmēram 3.30 no rīta. Pa ceļam no Šmigas noskaidrojām, ka tiesnešu pulcēšanās 5.40 pie autotrases. Nevilcinoties tiek pieņemts lēmums naktī negulēt.
3.40 Apciemojam Lipinena māju. Iepriekš ar Metru 1,59 (pasē 1,57) vienojāmies, ka viņa mūs sagaidīs un laipni uzņems Lapinena villā. Pēc neilgās zvanīšanas pie Lapinena mājas durvīm secinājām, ka neviena nav mājās un devāmies viņus meklēt.
3.45 Benzīntankā iepērkam dāvanas Ķūķim dzimšanas dienā un dodamies viņu sveikt. Jubilārs esot atplīsis, tā noskaidrojām no viesiem. Pārliecinājāmies, ka jubilārs ir nerunājams un nav pieceļams. Papildinājām Džoņa gultu ar snowborda dēli, atvadījāmies no viesiem un devāmies projām.
3.55 Noskaidrojām, ka Lapinena Honda ir izbraukusi kopā ar viņa vecākiem, tas nozīmēja, ka Lapinens ir mājās un ir kļuvis neviesmīlīgs. Tiek nolemts viņu pāraudzināt. Piebraucot pie Lapinena villas, tiek meiģināts izspiest viss iespējamais no MAzdas audio iekārtas, atskaņojot grupas Mumij Troļļ plati. Pievienojam disko gaismas – Tuvās, tālās, gabarīti, Tuvās, tālās, gabarīti, Tālās, Tālās. Pievienojam skaņas elementus, kas iegūstami, uzspiežot uz Mazdas stūres vidējās daļas. Nav reakcijas. Zinot, ka Lapinena kaimiņiem ir varen naidīgi un viņiem varētu nepatikt mūsu performance, nolemjam to pārtraukt. Padauzām ar lāpstām pa logiem. Nav reakcijas, bet ir apziņa, ka Lapinens ir iekšā. Apstaigājam māju, lai pārliecinātos, ka visi logi un durvis ir ciet. Un re, kā gadījies, kā nē – pagraba logs ( 30 * 40 cm) ir vaļā. Nolemjam palūkoties, kas Lapinenam pagrabā. Pirmais pagrabu iekarot dodos es. Veicot pārgājienu pāri visam, kas atrodas Lapinena pagrabā, nokļūstu līdz pirmajam stāvam un veicu izšķirīgo triecienu Lapinena guļamistabai, paldies Dievam viņš tur bija. Pēc tam tika atvērti vārti pārējai karaspēka daļai un Lapinena villa bija iekarota. Kārtīgi izārdījāmies, izdzinām no gultas vietas Metru Piecdesmit Deviņi un Lats Divdesmit, uzcēlām istabā uz jaunā parketa telti un tad jau bija pienācis laiks doties tiesāt velo lemānu.
5.40 Vienlaicīgi ar Šmigu ierodamies trasē. Sadalām pienākumus – Zauls un Šmiga marķē trasi uz vietas, Pelmenis un Pokemons marķē trasi visas tās garumā. Joprojām škiet, ka tas bija negodīgi, jo pēc vētrainās nakts, trase bija kļuvusi smagāka nekā pirms tam. Vēl vairāk kaitināja tas, ka Šmiga iepriekšējā vakarā jau bija izmarķējis 9/10 daļas trases un mēs braucām marķēt tikai 1/10 daļu, kas bija vistālāk un spraust kilometru atzīmes. Dusmas bija par to, ka pēdējos spēkus tērējām, mūsuprāt nevajadzīgi pienākumu veikšanai. Pamatīgi nokaitināja Šmigas velosipēds, kura ātruma pārslēdzēji panāca to, ka ritenim bija neliels lidojiens mežā, kam sekoja frāze – tad jau labāk iet ar kājām.
8:10 Beidzam marķēt un mērīt trasi, joprojām dusmas un milzīgs nogurums
8:30 Nolemjam, ka nepiecie�ams pabrokastot. Tiek piecelts Uldis un Rasa un piteiktas brokastis trīs personām ar nosacījumu, ka paši atbrauc mums pakaļ. Viss notiek bez sarežģījumiem
10:00 Atgriežamies trasē. Liela daļa dalībnieku jau ieradušies. Ieradies arī DJ Blanco un varam iemeiģināt nākamo 26 stundu instrumentu – mikrofonu. Kā Velo Lemānas pasākuma officiālais dzēriens tiek noteikts – viss, kas vājāks par 38 grādiem. 11:45 Starta šāviena izmeiģinājums. Diezgan neveiksmīgi.
12:00 Starts. Ir arī skatītāji, līdz ar to ir arī kam komentēt trasē notieko�o.
Varen aktīvi tiek komentēts viss trasē notiekošais pēc pirmā apļa. Kaut kad tagad sākās lietus, kas nepārstāj līt 23 stundas. Zvans no Ulda no pilsētas centra – visa mūsu runāšana, esot dzirdama pilsētas centrā. Tā kā organizātori nebija teikuši, ka mums ir jāinformē par trasē notiekošo visus 6400 Smiltenes iedzīvotājus, tiek nolemts runāt klusāk. 14:00 Pirmā pasākumu vadītāju maiņa, jo Pelmenim rokas ir sasalušas ragā.
Komentējam pārsvarā vienu un to pašu – No trases iznāk, nr., komanda, vārds uzvārds, trasē aiziet…. 16:00 Nosalst Zauls un Pokemons. Pelmenis kārtīgi uzsildās ar Tomicka līdzi paņemto dziru un viss atkal var notikt
18:00 Dziras efekts beidzās un tiek modināts Zauls un Pokemons, lai nāk runāt. 30 stundu laikā dabūju siltu ēdienu – karbonāde ar kartupeļiem un salātiem. Klāt ļoti labi iet kafija ar 50g Šarlote. Sākumā iekārtojos pie Metrs Piecdesmit Deviņi un Lats Divdesmit Lapinena mašīnā. Lapinena limuzīns ( 70 gadu žigulis) tiek atzīts par labu esam priekš ēšanas, bet ne priekš gulēšanas. Bet kā jau latviešiem pēc ēšanas nāk gulēšana, tad šo procesu izlaist nevarēja. Kopā ar daiļajām būtnēm pārceļamies uz MAzdu. Uzsākās gulēšana.
21:00 Tomicks informē, ka tūlīt man uzbruks meitenes, kuru džekam trasē ir palicis slikti. Sākumā domāju, ka Tomicks joko, bet pēc minūtes ļoti stresainas meitenes ir klāt uz sāk runāt par 8 punktu, lielu ceļu un draugu, kam ir slikti. Vēl pamiegam saku, lai tikai brauc pa zemes ceļu un gan jau viņu draugs atradīsies. Tiek prasītas kartes u.t.t. uz ko atbildu, nekā sarežģīta nav. Brauciet tikai par to ceļu. Tad arī miegs beidzās un nāk apziņa, kā tā taču nevar un cilvēkiem ir jāpalīdz. Dodos trasē kopā ar meitenēm. Zēnu atradām uz ceļa viss tālākajā punktā no starta- finiša maiņas zonas. Pokemons un Zauls iet gulēt.
24:00 Pokemons un Zauls ceļās. Es nevaru iemigt. Pavadu laiku organizātoru būdiņā jautri tērzējot ar Udžu, Mariku, LApinenu, 1,59 m un Ls 1,20, Mazo Pastaru un pārējiem. Aizbraucu uz māju un pārvelku sausas drēbes. Ūpis saldi guļ siltā gultā – tas kaitina. Piezvana draudzene un informē, ka guļ mājās siltā gultā un skatās TV, tas kaitina vēl vairāk. Ārā joprojām līst. Tas nomierina.
2:45 Zauls un Pokemons saka, ka vairs nevar izturēt un es pārņemu vadību. Apkārtnē novērojamas tikai dažas dzīvības pazīmes. Tiek nostādīts mērķis komentēt visu nakti. Trasē vidēji 6 – 7 komandas. Boksos divi mehāniķi patstāvīgi darbojās. Udža pielējis pilnas acis ar kompotu savāc savā mašīnā m 1, 59, kamēr Ls 1,20 izklaidē bārmeni Andri. Pie Dj pults kompāniju sastāda Ķūķis, Džonis un Valdža. Izveidojās DJ kolektīvs „Valdžas" Valdža meklē dziesmas, Ķūķis liek diskus diskmašīnā un mixē gabalus.
4:00 Ķūķa organisms nespēj pretoties uzņemtajam alkahola daudzumam asinīs, bet gulēt nevar aiziet neatspēlējot Credo dziesmu par jaunā gada eglīti. Liekot šo dziesmu, Ķūķa organisms sāk žegoties un daļēji izdalīt indīgās vielas. Zēni mani pamet, bet pēdējā dziesma tik labi ietekmē m 1,59, ka viņa nolemj pamest Udžas mašīnu un uzsākt dejas.
4:15 – 5:15 diskutējām ar m1,59 par dažādām dzīves jomām (joprojām esmu viņai pateicīgs par man veltīto laiku šajā vēlajā nakts stundā)
5:15 Arī VIP beidzot ir ieradies palūkoties, kas notiek. Paldies par silto šņabi. Pieceļās arī Udža, jo bez m 1,59 viņam kaut kā neguļoties. Ls1,20 nolemj sarīkot Rīta Rosmi un pamodināt visus guļošos.
6: 45 Pieceļu Zaulu un pasaku, ka es vairs nevaru izturēt. Izdzenu no mašīnas arī Pokemonu un iekārtojos blakus Pastaram jaunākajam.
10:00 Priekš manis agrs rīts. Bet komentēšanā nekas nav mainījies no trases izbrauc, trasē dodās, vēl atlikušas tik un tik stundas. Pa nakti m1,59 un Ls1,20 man salasījušas sēnes melleņu vietā. Nolemju, ka sēnes ar pienu tomēr nav tas pats, kas mellenes ar pienu un tāpēc tās pat nepameiģinu.
11:00 Parunāt grūti. Komandas lēnām stājās ārā, paldies Dievam. Sāk spīdēt saule. Atklājās, ka esmu pazaudējis m1,59 saules brilles. Moka sirdsapziņa.
12:00 Viss ir beidzies. Dalībnieki tiek sūtīt uz dušām un pusdienās, bet trīs komandas spītīgi negrib atgriezties no trases. Vienojamies, ka apbalvošana būs 14:00.
12:30 Pusdienas. Beidzot ieraugu cik satraumēts ir Zooms, mazliet žēl. Pusdienas garšīgas. Pie galda vienojamies., ka apbalvošanas ceremoniju vadīs Šmiga.
13:50 Sākam cilvēkus pulcināt uz apbalvošanas ceremoniju.
14:00 Dodu vārdu Šmigam. Viņš nevar parunāt un atdod mikrofonu man. Nezinu, ko īsti teikt, jo esmu stipri lēns un nezinu kādas nominācijas īsti ir balvojamas. Lielākā daļa no komandām pēc apliecinājumu rakstiem nav ieradušies, bet protams ir ieradušās tās komandas, kurām apliecinājumu raksti dažādu apsvērumu dēļ netika sagatavoti. Pjedestāls izskatījās skaisti. Mikrofons strādāja ar lielām pauzēm. Beigās nolemjam apbalvot labāko sieviešu komandu. Paši nezinām īsti kura tā ir, paldies Dievam iniciatīvi uzņēmās MSG kurjers dāmas un pašas piesakās kā labākā Dāmu komanda. Iedodam krūzīti arī atraktīvākajam mehāniķim un tad jau atkal vārds Šmigam. Šoreiz viņš laikam kaut ko pateica.
Ilgais ceļš uz Rīgu. Auto vada Ūpis. Vecāsmammas vārda diena. Sigulda. Brūkošās kraujas pie Turaidas pils. Vakariņas. Langstiņi. Rīga. Auto mazgāšana. Mazda uz kārtīga akmens Mārupē. Secinājums, ka pacelt MAzdu es nevaru. Draudzenes skūpsts. Aristoteļa svētki. Stāvlaukums. Gulta. Vairāk neko negribu. Joprojām neko negribu!

© Pelmenis 01.09.2003 (viens no 30draugiem)


Karbons vienkārši brauc ātrāk!

Avatar

By LOOK 17.08.2009 13:24:33

Member# · 2,696 comments

Nākamajā gadā (2004), kā jau tika solīts, startējām atkal. Šoreiz pārī ar Balto. Neatceros, bet laikam jutāmies baigi stipri. Cīnijāmies par pjedestālu. Lieki piebilst ka pēc nobrauktām 23h cīņa par trešo vietu izvērsās dramatiska, ar savstarpējām apdzīšanām un nenormālu stresu.
Morāle - arī 24h sacensībās var būt cīņa līdz pēdējam metram.

Turpinājumā smuks pastāsts no meiteņu komandas:

“Zaķa” iespaidi velolemānā
“Kur gan vēl var redzēt zaķi uz velosipēda, ja ne lemānā!” skan balss mikrofonā Smiltenes autodroma malā, kad viens Zaķis beidz kārtējo apli un otrs gatavojas pārņemt stafeti.
Informatīva piebilde: velolemāna ir komandas 24h velobrauciens, kura laikā divi dalībnieki pēc savas taktikas mainoties veic pēc iespējas vairāk apļus; pārējā komanda rūpējas par velosipēdu un braucēju labsajūtu.
Tuvojoties augustam, mani pārņēma nemiers – vajag, nu ļoti vajag piedalīties Lemānā! Tā kā sev maksimāli neko nevajag liegt aktīvas izklaides ziņā, pierunāju tik pat ja ne vēl trakāku draudzeni izveidot dāmu komandu. Nedaudz saminstinājāmies pirms nosaukuma izdomāšanas, bet galu galā tas radās likumsakarīgs. Lemāna ar savu 24h garumu un grūtumu ir tā kā vairāk īstu vīru pasākums. Mums bija skaidrs, ka tajā sevi pārbaudīs arī divi “Zaķi”!
Zaķis kā jau zaķis – neliels dzīvnieciņš ar ciešamu pārvietošanās ātrumu un manevrētspēju mežā. To var teikt arī par mums – vajadzīgā pieredze braukt pa mežu takām abām ir līdzvērtīga, spēks kāju muskuļos un rokās sakrāts pietiekami. Kas vēl zaķim raksturīgs? Ļipa un garas ausis! Ļipa zem velobiksēm palīda, bet garās ausis no veloķiveres spraucās ārā uz nebēdu. Iesildoties pabraukāju ar stāvus paceltām ausīm un ātri sapratu – tā šī lieta neiet. Pretvējš tajās iepūš kā burās un gāž ķiveri atpakaļ, siksniņa zem zoda spiež ciet elpu. Arī intuīcija saka priekšā, ka mežā būs caur krūmiem jāspraucas, varu tajos aizķerties. Nekas cits neatlika, ka nolaist saspicētās ausis abās pusēs ķiverei. Tagad tās labi kalpotu atpakaļskata spoguļu iemontēšanai.
Pirms starta jūtu satraukumu. Ir jau arī iemesls – Zaķis Nr.17B ieradīsies tikai... ap trijiem pēcpusdienā, bet sacensības sākas divpadsmitos dienā. Esam vienojušās, ka līdz tam laikam zaķis Nr.17A riņķos viens. Sev esmu uzlikusi latiņu dāmu konkurencē jau pirmajā aplī izcīnīt līderes pozīciju un turpmākajos to noturēt. Pienākums nešķiet viegls arī par spīti tam, ka uz starta redzu vēl tikai divas, toties apņēmības pilnas dāmas. Ceturtā sieviešu komanda tā arī neatbrauca. Tātad – zemāk par trešo vietu nebūsim nekādi.
Atskan starta šāviens, visi skrien uz slēgto parku pēc sava “kumeļa” un dodas trasē. Īpaši nesteidzos, man spēki jāsabalansē vienmērīgi vismaz trīs apļiem. Jau pirmais uzkalniņš trupat aiz starta ir tehniski sarežģīts, tādēļ pirms tā izveidojas sastrēgums. Tepat blakus pirmā konkurente, es steigā lecu nost no riteņa un “Au!” – skaista švīka jau rotā manu kreiso celi. Esmu ar to uzlekusi uz pedāļa. Sīkums, bet vienalga nepatīkami..
Pirmais aplis – trases iepazīšana. Distance ir interesanta un diezgan sarežģīta. Vēlāk apļa apmēram 15km sadalu trīs tematiskās daļās: dubļi, kalni un peļķes. Dubļu daļā ir visvairāk sakņu, kuras īpaši izjutu nakts brauciena laikā. Kalnu sadaļā ir ekstrēma stiga, par kuras bīstamību pirms starta dalībnieki tiek brīdināti – ļoti smilšaino nobraucienu lejasdaļā esot izskalojumi. Nobīstos, nevēlos piedzīvot smagus kritienus un tādēļ šeit Kristapa vārdiem “trenējos VX kāju posmiem”. Peļķes ir varenas, velobikses katrā aplī vairākas reizes izmirkst. Slinkums kāpt no velo nost un to stiept gar malu. Vai riskēt un visām lāmām lekt ar velo uz apmales. Pirmajos apļos izbraucamās peļķes testēju – ripinos tām cauri, ar vienu kāju atsperoties pret malu. Teju kā ar skrejriteni. Peļķu posma pašā sākumā ir trases “odziņa” - ceļš ved gar pļavu, kurā ganās govis un kurai tādēļ apkārt aplikts elektriskais gans. Asas izjūtas garantētas, kad centies “ierakstīties” šaurajā zemes joslā starp ūdeni un elektrības vadiņu. Un tā reizes 2-3 katrā aplī. Pašai negadījās, bet bija dalībnieki, kas sevi pamanījās šeit “uzlādēt”.
Galvenais uzdevums sasniegts – apdzenu arī otrās vietas ieguvējas komandas dāmu, kura man laipni padod ceļu uz smilšainas takas. Pirmais aplis veikts, mikrofona balss komentē katras komandas taktiku – tiks nodota stafete vai brauks tas pats dalībnieks arī otru apli. Man nav variantu – maiņa vēl tik ātri nebūs. Dodoties aplī dzirdu “Ko darīs Zaķis? Maiņa nenotiek, Zaķis dodas otrajā aplī! Īsti zaķiska rīcība!”
Tagad tikai noturēt pozīciju, nenolūst! Otrajā aplī piedzīvoju savu vienīgo kritienu. Tiešām īsti zaķiskas rīcības dēļ – peļķes apbraukājot, pie velocimda pieķeras dadži. Kā gan varu ar ko tādu uz rokas braukt? Nesmuki! Ņemu tos nost un attopos jau plakaniski uz ceļa.
Trešā apļa sākumā vēl pa ausu galam saklausu, ka mikrofona balss uzzinājusi – Zaķis B būs tikai ap trijiem, līdz tam laikam Zaķis A riņķos viens. Iedarbojas arī Ausu faktors – Zaķi ir pamanīti! Visas 24h nenogurstoši skanošā mikrofona balss (Balstiņa?..) mudina līdzjutējus uzgavilēt garām braucošajam Zaķim A vai B. Zaķi izskatās atraktīvi un liek par sevi pasmaidīt, kas rada atgriezenisko saiti – mēs no apkārtējiem saņemam daudz pozitīvas enerģijas. Tāpat kā Lāčplēsim arī mūsu ausīs ir spēks!
Trešais aplis vairs nešķiet tik viegls, bet gan savu, gan svešu atbalstītāju morāli stiprināta esmu gatava doties arī ceturtajā. Kad tuvojos dalībnieku maiņas vietai, pa gabalu no mikrofona skan: “Zaķi, ja Tu mani dzirdi, tad zini – Tev ir ieradies Zaķis!” Fū, izjūtu patīkamu atvieglojumu, uzsmaidu Zaķim B, sasitam plaukstas un es nododu stafeti.
Pēc atpūtas nākamajā aplī jūtu kāju muskuļos pirmo protestu pret slodzi. Dzirdu aiz sevis tuvojamies pāris braucēju, griežu ceļu un brīnos, ka viņi nebrauc garām. Atskatos – divi puiši vienādās veloformās, bet bez numuriem pie velosipēdiem! Esot līdzjutēji, vēloties izbraukt apli un braukšot kopā ar Zaķi. Lieliski, Zaķim pavadoņu svīta, kas pa ceļam parunājas un atzīst, ka ar Zaķi kopā esot labi braukt. Šādā kombinācijā mežā satiekam organizatorus, kas vēlāk pa mikrofonu komentē: “Bet es mežā redzēju, kā šitas Zaķis divus vīrus velk pa smilšainu stigu!”
Puiši no sabiedrotajām komandām painteresējās – kāpēc esam “Zaķi” nevis “Zaķenes”? Nosaukums mums tomēr pareizais, jo neviens distancē sastaptais svešinieks par Zaķeni nenosauca. Pretī ar velosipēdiem brauca bērni, kas katrā aplī sauca: “Čau, Zaķi!” Pie ezeriņa atpūtnieki sajūsmā spiedza: “Zaķis brauc! Zaķis brauc!” Pirmoreiz šos telšu cēlājus ieraugot man šķita, ka īsti laimīgi viņi nakšņot trases malā nebūs. Bet tad padomāju – velosipēdists nerada lielu troksni; nepaveiktos viņiem, ja te būtu endurolemāna.
Nakts atnes jaunas emocijas. Lukturīša gaismā redzamība krietni samazinās, saknes pamanīt grūti, velosipēds pa tām pamatīgi lēkā. Ik pa laikam tālumā spokaini var redzēt kāda priekšā esošā braucēja sarkano aizmugures lampiņu. Pat naktī garām braucošie sacensību dalībnieki atpazīst un sveicina Zaķi, uzmundrina turēties. Tad manā saspringtajā sejā ar pūces cienīga lieluma acīm (lai vairāk redzētu) gribot negribot parādās smaids. Reizē neomulīgi un droši braukt vienai naktī mežā. Mēness slēpjas aiz mākoņu malas, tomēr padara tumšās debesis nedaudz gaišākas. Interesanti, ka govīm acis spīd tāpat kā kaķiem.
Stipra motivācija tumsā mani dzen uz priekšu – teltī varēšu atkrist nekurienes labsajūtā. Ķermenis uz mirkli var atslēgties, kamēr apziņa tramīgi gaida savu atbalstītāju/izlūku saucienu: “Zaķis brauc, Zaķis brauc!” Tik ļoti grūti izlīst no guļammaisa un atkal kāpt uz velosipēda. Organizatori komentē: “Zaķiem Rīgu!”. Atbildot novelku: “Jā, Rīgu gan! Tur silta gulta...”
Apbrīnoju komandu tehnisko un atbalsta daļu. Patiesībā viņiem ir visgrūtāk, nemitīgi rūpējoties par braucējiem. Velosipēds pēc katra apļa ir piedzīts ar smiltīm, krakšķ un brakšķ. Sakarsušie braucēji ir jāpacienā ar putru un siltu tēju, jāsasedz ar segām. Un tam visam pa vidu šie cilvēki neļauj ne Zaķiem, ne komandām, pie kuriem esam “pieslējušās”, zaudēt gribasspēku. Smaidi, uzmundrinājumi un patiess prieks kūsā šajos cilvēkos, bez kuriem labi panākumi sacensībā nav iespējami. Burkānu dobe viņiem par palīdzību!
Ap četriem naktī abi Zaķi var ielīst teltī pāris stundas nosnausties. Sīvākās pretinieces piedzīvojušas smagu kritienu un tobrīd nebrauc. Zaķis A momentā pazūd melnā apziņas tumsā, Zaķis B arī miegā turpina veikt lemānas apļus.
Nākamajā dienā piedzenam veikto apļu skaitu līdz 24. Tā, lai katrai stundai sanāktu pa vienam. Varētu braukt katra vēl vismaz pāris, bet dibens pamatīgi apdauzīts un nepriecājas atrasties uz velo sēdekļa. Līdzjutēji pa nakti sameistarojuši veiksmes ļipu, tā tiek svinīgi piesprausta tam Zaķim, kas dodas trasē un pēcāk kopā ar stafeti nodota otram Zaķim. Goda apli Zaķis B beidz dažas minūtes pāri divpadsmitiem dienā. Uzgavilējam, jo dāmu konkurencē uzvara godam izcīnīta. Klātienes un neklātienes atbalstītāju sveicieni, foto vietējai avīzei, ziedi un dāvanas uz pjedestāla – pienākusi pati patīkamākā sacensību daļa.
Ja lemānas nobeigumā un dienu pēc finiša domāju – Nekad vairs! –, tad tagad jau sāku apsvērt - Kā būtu ar Lemānu 2005? Zaķis B e-mailā man raksta: “Dziive ir domaata, lai vinju nodziivotu jautri un emocionaali bagaatiigi smile)”

© Anda Savļenko (2004)


Karbons vienkārši brauc ātrāk!

Avatar

By Udzha 17.08.2009 14:07:29

Member+ · 191 comments

Uzdzināt ka jūs puiši man nostaļģiskas atmiņas!
Jā tas bija jauks pasākums savulaik - un bija prieks to organizēt wink

Un pats labākais tanī visā bija, tas pozitīvisms, kas pēc visām nobrauktajām 24 stundām nāca no braucējiem.
Kaut pārguruši un četrāpus bet visi bija gatavi pēc gada ierasties atkal. Pat balvas cilvēkiem nebija svarīgas - galvenais, lai ļauj viņiem 24h stundas no vietas braukt pa mežu smile


Motivation to train is much more important than a fancy pair of aero wheels!

Avatar

By rausis 17.08.2009 21:22:56

Member · 62 comments

jā man arī  patika šis pasākums kur ieguvu lielu pieredzi ko vajag un ko nedrikst darit un ka braukt 24 h

Avatar

By Baltais 20.08.2009 02:23:12

Local.Auth · 5,355 comments

asaras saskrien acīs smile


Es nepārdodu, es palīdzu nopirkt!